Mūsējie Holivudā:
Ģimene no Latvijas izcīna medaļas čempionātā

Katru vasaru Losandželosā, Holivudas paspārnē, norisinās skatuves mākslu čempionāts, kurā piedalās simtiem talantīgu cilvēku no visas pasaules. Šeit sacenšas aktieri, dziedātāji, mūziķi, cirka mākslinieki, modeļi – jebkura žanra mākslinieki, kurus iespējams parādīt uz skatuves. Šogad Latviju starptautiskajās sacensībās pārstāvēja Kornēliju ģimene: mamma Inga, meita Marta un dēls Gustavs.

Kornēliju ģimene ir draudzīga un radoša – viņu mājās vienmēr skan mūzika, dziesmas un dzeja. Dvīņi Marta un Gustavs priecē vecākus ar saviem talantiem un panākumiem.
Pērn Marta Kornēlija, pianiste, ieguva speciālo balvu Latvijas konkursā "Uzlecošās zvaigznes", kas norisinājās Mihaila Kaziņika paspārnē. Pēc tam viņa devās uz Losandželosu, lai piedalītos skatuves mākslu čempionātā, taču diemžēl finālam nekvalificējās.
Šovasar ģimene nolēma ņemt revanšu un atkal devās uz Ameriku. Šoreiz skatuves mākslu čempionātā bez Martas piedalījās arī mamma Inga – kā modele – un brālis Gustavs, kurš sevi pieteica uz Amerikas skatuves kā aktieris. Rezultātā gan mamma, gan meita kļuva par čempionāta finālistēm, bet Gustavs ieguva bronzas medaļu.

Marta un Šopēns

Tātad, iepazīstieties! Mamma Inga ir liela uzņēmuma reģionālā direktore, tētis Edvins – uzņēmējs. Dvīņiem Martai un Gustavam ir 15 gadu. Marta ir īpašs bērns – trīs gadu vecumā viņa zaudēja redzi. Bet meitene ir pilnībā socializēta: sabiedriska, atvērta, ar daudziem draugiem. Un Marta ārkārtīgi mīl mūziku.
Viņas uzvara Losandželosā ir īsts izturības piemērs, kas savienots ar spilgtu muzikālo talantu.
– Marta, kā mūzika ienāca tavā dzīvē? Kāpēc tu nolēmi otro reizi piedalīties skatuves mākslu čempionātā? Vai tas ir tavs raksturs – nekad nepadoties?
– Es spēlēju klavieres kopš četru gadu vecuma, un šajā laikā mūzika ir kļuvusi par manas dzīves sastāvdaļu. Mācos Mediņa mūzikas skolā. Pērn, pirmo reizi kāpjot uz čempionāta skatuves, es ļoti uztraucos. Bija neziņa. Varbūt tāpēc es uzstājos nedaudz sliktāk. Šogad es biju pārliecinātāka, nolēmu atgriezties, lai vēlreiz izmēģinātu spēkus. Un — urrā! — es iekļuvu finālā!
Konkurss ilga nedēļu, dažādās kārtās es spēlēju dažādus skaņdarbus. Bet finālā iekļuvu ar Šopēna "Noktirni" Mi–bemol mažorā un ar dziesmu, kuru pati sacerēju. Tulkojumā krievu valodā tā saucas "Es tevi atceros", un es to veltīju saviem skolas skolotājiem.
Visvairāk man palicis atmiņā fināls. Līdz finālam mēs vēl sacentāmies, bet finālā visi jau bija kā viena komanda. Man radās tik daudz jaunu draugu no dažādām pasaules valstīm!
Es iekļuvu finālā un saņēmu "zeltu" par pašas sacerētu dziesmu — balvu, par kuru sapņoju. Cik brīnišķīgi, ka sapņi piepildās!

Mamma modele

Panākumi Losandželosā pavadīja ne tikai meitu, bet arī mammu. Inga, ļoti skaista sieviete, piedalījās skatuves mākslu čempionātā un arī iekļuva finālā, kaut arī viņai bija vairāk nekā 50 konkurentes no dažādām pasaules valstīm.
– Tas notika pilnīgi negaidīti. Jau pērn, kad čempionātā no mūsu ģimenes piedalījās tikai Marta, Gaļina Poltoraka (čempionāta nacionālā direktore) man teica: "Jums arī vajadzētu piedalīties. Jums ir brīnišķīgi dotie!" Bet pērn es neuzdrošinājos pieteikties. Šogad es izlēmu. Par pašas pārsteigumu es sasniedzu finālu un pat saņēmu medaļu. Man tā bija ļoti interesanta jauna pieredze.
– Kā tu nebaidījies kāpt uz skatuves, bez modeļa iemaņām un pieredzes?
– Jā, tas bija mazliet avantūra. Uz Losandželosu devos pilnīgi nesagatavota. Ja kāds nākotnē vēlētos iet manās pēdās, es tomēr ieteiktu veltīt laiku, lai uzzinātu, kā uzvesties uz skatuves. Bet, par laimi, pirms konkursa notika vadošo Amerikas aģentūru meistarklases, kas man ļoti palīdzēja. Es visu apguvu uz vietas un burtiski lidojumā apguvu visas modeļu biznesa galvenās gudrības.
– Modeļu bizness paredz nopietnu konkurenci, par kuru klīst leģendas. Stāsti vēsta par neglītām lietām – piemēram, ka konkursu dalībnieces ieliek pretinieču kurpēs skuvekļus, sabojā viena otrai kleitas... Vai tu to izjuti uz savas ādas?
– Nekā tāda nebija! Varbūt jaunākajās grupās bija kaut kas līdzīgs, bet es piedalījos 30+ grupā. Visas dalībnieces ir nobriedušas sievietes, kuras draudzējas ar prātu. Tāpēc gluži pretēji – mēs viena otru komplimentējām, palīdzējām ar frizūrām, tērpiem, grimu utt.
– Tu kļuvi par čempionāta finālisti. Vai tev piedāvāja līgumu kā modelei?
– Ja es dzīvotu Amerikā, tad droši vien, jā, piedāvātu. Bet es šo sadarbību neuztveru nopietni. Man ir mīļš darbs Latvijā. Tāpēc sīkāk par perspektīvām mēs nerunājām. Bet es ļoti ieteiktu piedalīties šajā konkursā meitenēm, kuras vēlas saistīt savu dzīvi ar modeļu biznesu. Tas ir pasaules čempionāts, un iegūt pasaules atzinību ir daudz vērts.

Goda siena
Aiz mūsu intervijas kadra palika vēl divi šīs brīnišķīgās ģimenes locekļi. Dēls Gustavs, kurš sasniedza pusfinālu. Un tētis Edvins, kurš bija šī pasākuma sirds un dvēsele, kā arī fotogrāfs, reportieris, iedvesmotājs...
– Inga, vai jūsu dēls Gustavs nolēma piedalīties čempionātā, tāpat kā jūs, spontāni?
– Nē, nē, viņš gatavojās. Pērn, kad mēs visa ģimene pirmo reizi viesojāmies čempionātā Losandželosā, Gustavs ieguva skatītāja pieredzi. Viņam ļoti patika pasākuma atmosfēra, un šogad viņš nolēma izmēģināt spēkus kā aktieris. Finālā viņš neiekļuva, bet pusfinālu sasniedza. Un tas arī nav slikti. Vismaz sākums ir izdarīts.